Pārdomas pēc Aleksandra Čaka dzejas izlasīšanas

Čaks, savu sirdi reiz uz ielas iztriecis, tepat vien klīst – nomalē, kas kā ielāpiem noklāta ļodzīgām mājelēm un tomēr greznojas ar krāšņiem koku vainagiem, pilsētas centrā, kur nakts melnumu kliedē jautras gaismas no veikalu skatlogiem un dienā žilbst acis no reklāmu mozaīkām vai klusā patrepē starp daudzstāvu namiem. Čaks klīst kā ēna, neredzama, neaptaustāma, bet esoša. Čaks “ielas un bulvāra turpinājums”, kurš kādreiz, sen atpakaļ, iekāpis peļķē, vēl joprojām ir... kaut kur, tepat, blakām: zirga soļos, krītošā lapā, zeņķu neapdomīgi izsviestajos lamu vārdos un lepnu dāmu drēbju vīlēs. Čaks.
Pilsētas, Rīgas bērns, kuru pilsēta uz savām ielām mācījusi pirmos soļus spert, namu fasādes – kāpt debesīs, bet spuldzes – “naktīm spīdēt un gaišumu glābt”. Viņš, audzis pilsētas mūros un nomales zaļumā saaudzis ar pilsētu, neatdalāms un neatraujams no tās.
“Rīgai

Uz manas mēles tava elpa lauzta,
Un, lai es būtu, puse dota man.
Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam
Tā gan. …