Pārdomu atklāsme par Aspazijas daiļradi

Aspazija ir ārkārtīgi izcila, unikāla un neatkārtojama personība latviešu literatūras vēsturē. Manuprāt, tajos laikos ienākt literatūrā sievietei – tas jau vien bija liels izaicinājums tā laika sabiedrībai. Un Aspazija to spēja veikt spīdoši – kā mirdzoša zvaigzne, kura spēja apžilbināt un piesaistīt ar savu personību un daiļradi tā laika lasītāju loku un literatūras kritiķus. 1894.gadā kāds kritiķis paziņoja, ka viņa esot ģeniāla rakstniece; desmit gadus vēlāk rakstīja, ka ar Aspaziju ir sākusies latviešu modernā rakstniecības vēsture.
Sākumā Aspazijas popularitāti nodrošināja dramaturģija. Man vienmēr ir licies, ka rakstīt lugas ir daudz sarežģītāk, nekā prozu vai pat dzeju, jo tajās ir jābūt autoram ļoti tiešam, precīzam un pat lakoniskam, lai spētu lasītājam un arī skatītājam (jo lugas taču ir domātas iestudēšanai uz teātra skatuves) parādīt un atklāt savu ieceri, tēlus, kā arī vidi, kurā notiek darbība. Un Aspazijas pirmā vēsturiskā luga “Atriebēja” (jau pats nosaukums liecina par tās dumpīgo garu) rada veselu apvērsumu tā laika uztverē – lugu aizliedz cenzūra. Arī nākamā luga “Vaidelote” daudz neatpaliek ar savām feministiskajām idejām, un, man šķiet, ka tieši tas visvairāk sadusmoja cenzūras pārstāvjus, ka sieviete ir iedomājusies rakstīt par sievietēm, vēl turklāt tik kareivīgi un atklāti parādot sieviešu atkarību no sabiedrības aizspriedumiem (lugā “Zaudētās tiesības”). Godīgi runājot, tieši lugu “Zaudētās tiesības” esmu lasījis, un tā mani pārsteidza ar ļoti reālas dzīves situācijas atspoguļojumu un to, ka būtībā to laiku sabiedrības un mūsdienu sabiedrības tikumi īpaši daudz neatšķiras – visi ir gatavi iegrūst postā un nosodīt cilvēku būtībā par viņa nabadzību un to, ka viņš spēj upurēt savu personisko laimi savu tuvinieku vārdā.
…