Tagad darbinieku mobilitāte ir kļuvusi lielāka nekā jebkad agrāk – daudzus ikdienas darbus tagad ir ne tikai iespējams, bet arī diezgan pieņemami veikt, sēžot mājās vai arī esot pat kaut kur ārvalstīs. Tas var labi noderēt, ja darbus nevar atlikt un tie ir jāpaveic jebkādā iespējamā veidā, taču tagad cilvēkiem, kuriem patika izmantot dažādus attaisnojumus, lai “izšmauktu” no dažādu darbu pildīšanas nekas, nekas cits neatliks kā vai nu strādāt, vai arī atvadīties no sava darba. Darba devējiem arī priekšā ir izvēle, kura pirms tam nepastāvēja – vai pieņemt darbā cilvēkus, kuriem nav Covid-19 sertifikāta. Liekas, ka nu jau visi ir pārslimojuši vai vakcinējušies, taču kā ārsti mums visu laiku atgādina – koronavīruss nekur neliksies, un risks, ka kāds uzņēmums uz kādu laiku var pilnībā tikt “aizsūtīts” mājās vienmēr pastāv. Lai nu kāds būtu tālākais attīstības virziens, ir skaidrs, ka tehnoloģijas un diemžēl arī Covid-19 periodiski spēlēs tajā lomu.
Pat vismazākie notikumi spēj atstāt ilgstošas pēdas gadiem ilgi, un tas ir vairāk kā skaidrs, ka šāds pandēmijas posms, kas jau ir ildzis vairāk kā 2 gadus vēl tik radīs pārmaiņas, ko neviens vēl nemaz nevar paredzēt. Cerams, ka arī šajā situācijā strādās teiciens, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, un cilvēki varēs ātri pieņemt un sadzīvot ar radušos situāciju, jo piedzīvotais haoss un neziņa nerada vēlmi ko līdzīgu piedzīvot vēlreiz.
…