Ir cilvēki, kas ar to cīnās. Tiek izstrādāti palīdzības projekti ,tiek ziedota nauda un drēbes, lai kaut nedaudz atvieglotu šo cilvēku dzīves, bet viens vai pāris cilvēki savas dzīves laikā nespēj izlabot gadu desmitiem ieilgušu problēmu.
Mēs sakām, ka mums šo cilvēki ir žēl, tā pat kā mēs sakām ,ka mums ir žēl bezpajumtnieku, kas spiesti ubagot uz Rīgas vai citu lielpilsētu ielām ,bet ,ja mums būtu tik tiešām žēl, tad mēs nepaturētu šo žēlumu tikai vārdiskā formā. Mēs iemestu šim ubagam pāris santīmu, latu ,nevis jau pēc pusstundas pa šo naudu nopirktu kārtējo veselībai kaitīgo ,pilnīgi nevajadzīgo lietu kā čipsi vai kas tamlīdzīgs. Es nerunāju visas cilvēces vārdā, jo ticu, ka ne visu tā dara, bet pārsvarā situācija ir tāda kāda viņa ir –skarba.
Ar vārdiem mēs varam izteikt tik daudz ko ,bet vārdi neliecina par mums kā personībām. Es varu ubagam pateikt, ka es viņam pasauli nolikšu pie kājām, lai atvieglotu viņa ciešanas , bet es nekad to neizdarīšu, jo tas ir vienkārši neiespējami.
Nesen lasīju kādā dzeltenās preses žurnālā, ka kāds krievu miljonārs ir samaksājis dziedātājai 3,3 miljonus dolāru, lai viņa bagātajam kungam jaunā gada naktī nodziedātu 2 dziesmas! Vai tas neizklausās vienkārši smieklīgi? Brīdī, kad cilvēki cieš badu, kad viņiem šī naudu būtu tiešām vajadzīga, viņš to izmanto tik nejēdzīga mērķa vārdā. Vienkārši rodas tāda sajūta, ka tādiem cilvēkiem naudas ir tik daudz ,ka viņi ar to varētu kamīnu kurināt, naudu, kas viņiem ir viņi nav spējīgi iztērēt savas dzīves laikā, tad kāpēc, kāpēc gan viņi to nevarētu izmantot cēlāka mērķa vārdā?
