1. Kā cilvēks raksturots B. Paskāla „Domās” un kā raksturojums atsaucas uz ētiku?
Cilvēks ir tikai dabas visvājākais stiebriņš, bet viņš ir stiebriņš, kas domā.
B. Paskāls. Domas.
Kas ir cilvēks? Viņš, cilvēks, ir viens no pretrunīgākajiem un nožēlojamākajiem radījumiem šai pasaule, apgalvo Paskāls, taču tai pat laikā cilvēks ir viens no dižākajiem un cēlākajiem radījumiem. Par tādu to padara prāts un sevis, sava pozīcijas šai pasaulē apzināšanās spēja. Paskāla kā domātāja sarakstīto darbus raksturo antinomijas – spēcīgas un nepārvaramas pretrunas, paradoksi. Šo paradoksu un pretrunu krustpunktā noris arī cilvēka dzīve. Tagadne Pskāla cilvēkam nav. Cilvēks nespēj tai tuvoties. „Mēs nekad nepieķeramies tagadnes laikam,” raksta Paskāls savās Domās, „ Mēs steidzinām nākotni (..), atceramies pagātni (..), maldāmies laikos, kuri nav mūsējie, un nemaz nedomājam par to vienīgo, kas mums pieder... (domāta tagadne – M.J.)” Bet tad, kad pazaudēta tagadne, pazaudēts tas mazais gandrīz netveramais mirklis, kurā pastā dzīvība, tad cilvēks nedzīvo. Cilvēks nav vērst uz to lai dzīvotu, cilvēka vērstība ir uz to lai dzīvotu, bet tas nav viens un tas pats: dzīvot un cerēt dzīvot. „Mēs gandrīz nekad nedomājam par tagadni; un, ja arī par to domājam, tad vienīgi, lai iegūtu no tās gaismu, ko vērst pret nākotni. Tagadne nekad nav mūsu mērķis; pagātne un tagadne ir mūsu līdzekļi; vienīgi nākotne ir mūsu mērķis. Tādejādi mēs nekad nedzīvojam, bet ceram dzīvot; un, vienmēr iedomājoties, ka esam laimīgi, ir neizbēgami, ka mēs tādi nekad nebūtu.”
Tādejādi Paskālam cilvēks arī kļūst par „domājošo niedri”, kas „nevar izvairīties no nāves, posta un neziņas” , bet lai justos laimīga, tā ir izgudrojusi par to nedomāt. Cilvēka liktenis ir nepatstāvība, garlaicība un nemiers, pārliecības un pašpārliecinātību, cilvēka uzskatus veido tie iemesli, ko viņš pats ir atklājis, nevis tie, ko radījis cita prāts. Cilvēks ir himera, briesmonis sev un citiem, tam reizē pieder sava patiesība un tai pat laikā šī patiesība šim te cilvēkam ir melu kloākas. Lai gan paskāls augstu vērtē gan prātu – „Cilvēks ir tikai niedre un visvājākā dabas niedre, bet niedre, kas domā. Visam visumam nav nemaz jāapbruņojas, lai viņu iznīcinātu, nedaudz tvaika, dažus ūdens pilienus pietiek, lai viņu nonāvētu. Bet, kad Visums viņu samaļ, viņš cēlāks nekā tas, kas viņu nogalina, jo zina, ka mirst.” , gan saka, ka prāts ir vājš, jo tas nespēj visu, tas nespēj neko – „Prāta pēdējais solis ir atzīt, ka pastāv nebeidzami daudz lietu, kas to pārspēj. Ja prāts nespēj to atzīt, tas ir vājš. Ja šīs dabiskās lietas to pārspēj, ko tad sacīt par pārdabiskām?”
Taču Paskāls uzsver, ka ir pārmērīgi gan noliegt prātu, gan pieņemt tikai prātu, krasi un nežēlīgi iezīmējot sava paradoksālā cilvēka pozīciju, kurš uz naža asmens balansē starp diviem bezdibeņiem. Cilvēks ir nespējīgs reizē lietot prātu un spriest ar jūtām, tā ir traģēdija Paskālam. Šāda šaušalīgs un traģisks cilvēka stāvoklis pasaulē pieprasa nepieciešamību pēc augstākas autoritātes, omnipotenta spēka, kurš ir rodams kristietības atziņās – tas ir Dievs.
…
