Viņš ilgstoši pretojās un neapdomīgi asi atbildēja uz citu viedokļiem par viņu, bet tiklīdz jaunais Tēbu valdnieks saprata, ka tik tiešām aklajam pareģim bijusi taisnība par to, ka Oidips ir nogalinājis savu tēvu un apprecējis savu māti, viņš spēja atzīt savu vainu un pats pieprasīja sodu, jo nespēja sadzīvot ar tādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Kā savu sodu, viņš izdūra sev acis, jo tās bija viņu tik ilgi maldinājušas, slēpušas patiesību un likušas dzīvot melos, kas apliecina, ka šajā traģēdijā vainīgi nevis pareģojumi un liktenis, bet paša izvēle.
Kāre pēc varas tik tiešām spēj aizmiglot acis uz patiesību, jo, apzinoties patiesību un atzīstot savus noziegumus, nereti nākas samaksāt par to ne tikai ar esošo varu, bet arī ar savu godu. Nevar aizmirst, ka jebkuros apstākļos cilvēkam ir jāatbild par paveikto, lai arī cik tas grūti būtu, jo dzīvot laimīgu dzīvi ar sirdsapziņas pārmetumiem nav viegli.
…