Trešo etapu var dēvēt pat atkārtoto pārbaudi, kurai, tāpat kā sistemātiskajai, ir jābūt tematiskai. Tas nozīmē, ka apgūstot jauno mācību vielu, skolēns paralēli atkārto arī jau apgūto mācību vielu. Atkārtotā pārbaude ļauj diagnosticēt, kā tiek uzkrātas zināšanas, bet neļauj aprakstīt mācību dinamiku, tāpēc šis pārbaudes veids ir veicams kopā ar citām diagnosticēšanas metodēm.
Ceturtais etaps – tā ir periodiskā pārbaude, kas dod iespēju diagnosticēt, kā skolēni ir apguvuši tēmu, kā apvieno struktūrelementus no dažādām noteiktas tēmas daļām, bet piektā diagnostikas daļa, ko apzīmē kā gala pārbaudi, dod iespēju konstatēt, kāda ir faktiskā noteiktas tēmas apgūšana un vai ir sasniegti mērķi, kas tika izvirzīti, sākot šo tēmu apgūt.
Noslēgumā jāatzīmē, ka pedagoģiskā diagnostika praksē īstenojas mācību un audzināšanas procesa gaitā. Pedagogam var likties, ka viņš pazīst savus izglītojamos un ka nav nepieciešama nekāda papildus izpēte. Tomēr kad šīs zināšanas tiek pakļautas nopietnai analīzei, izrādās, ka iepriekšpieņemtās zināšanas ir neadekvātas. Tieši tāpēc pedagoģiskā diagnostika ieņem tik svarīgu lomu audzināšanas procesā – neveicot sistemātisku diagnostiku, pedagogs var nepamanīt nopietnas mācību problēmas savu audzēkņu vidū. Katram augsti kvalificētam pedagogam ir jāpielieto pedagoģiskās diagnostikas metodes savā darbā, lai sasniegtu pašu galveno mērķi pedagoga darbā – augsti izglītotus un audzinātus skolēnus.
…
