PIEMĒRS:
1.„Man tā Dieva mīlēšana ir vai iedzimta.”
2.„Lai ienu, kur iedama, bet Dieva vārdu man vajag mutē.”
Autors ļoti spilgti parādijis to, ka aiz svētulīgās maskas slēpjas blēži. Oļiņš nav tik nelietīgs un svētulīgs, romāna beigās viņš jūtas vainīgs par Lienas nāvi. Švauksta tēls romānā – HIPERBOLA, pārspīlēts tēls. Ar šo tēlu tiek izsmieti kārklu vācieši. Šis tēls ir raksturīgs 19. gs. Latviešu literatūrai. Savā būtībā Švauksts ir lielīgs, viņš dzīvo „SLĀTAVĀ.” Viņš staigā ar cilindru galvā, gara sarkanīga šalle, rokaspulkstenis ar ļoti garu ķēdīti, bet rokās balti cimdi. Švauksts romānā atšķiras ar to, ka viņš ir smieklīgs, pārspīlēts. Apgrozās tur, kur pulcējas daudz cilvēku. Pagasta ļaužu acīs viņš ir muļķis.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
OĻIŅIETE
Rakstura iezīmes:
Mantkārība :
,,Kas man par bēdu, ka viņai arī ir mazs bērns. Kādēļ gan es maksāju viņai algu?" Izprecinot Lienu Prātniekam, Oļiņiete cer apmierināt savas mantkārīgās tieksmes. Savu mantkārību viņa parāda, kad piekukuļo mērnieku, lai tas viņai iemēra kaimiņu - Gaitiņu - zemi un mājas.
Lielība, augstprātība:
Lielās ar saviem lielmanīgajiem radiem. Uzskata, ka nolaisties līdz nabadzīgo ļaužu līmenim viņai ir apvainojums: ,,Oļiņiete, kura bij pārgājusi uz savu māju, nāca tik ar trešo ziņu uz vakariņām, jo tas tā lielmanīgi izskatījās." Vienmēr uzsver savu piederību saimnieku kārtai, atklāti nicina kalpus, kurus izdzen no agra rīta līdz vēlam vakaram. ,,Man kā tie radi tā lieli vien ir, tad jau, kamēr es še esmu, visi tik manu vecīti vien aicina; dažu svētdienu nevar nemaz uz visām vietā iziet."
"Redzu, ka muļķa vecis esi (..) priekš sava labuma sajēgšanas nav tev prāta nemaz, un, ja nebūtu manis un manu radu, tad tu izputētu jau sen kā rīta salna." Liekulība, viltus dievbijība: Runājot par saviem grēkiem Oļiņiete paziņo: ,,Man viņi ir piedoti jau priekš dzimšanas pie krusta staba."…
