Pieķeršanās bērnības gados – tās ietekme uz romantiska veida attiecībām

Pieķeršanās ir stipra emocionāla saikne, kas rodas bērna jau pirmajā dzīves gadā starp jaundzimušo un viņa vecāku vai aprūpētāju un tālākajos dzīves posmos izceļas ar lielu ietekmi uz cilvēka spēju būvēt un uzturēt jebkāda veida attiecības ar citiem cilvēkiem. Pieķeršanās un tās teorijas aizsākumi bija sastopami jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados, kad pasaulslavens psihiatrs Džons Boulbijs (John Bowlby) izveidoja pieķeršanās teoriju un tās pamatprincipus. [1.] Savu pētījumu laikā Džons Boulbijs atklāja vecāku aprūpes un emocionālā devuma lielo nozīmi bērna normālo kognitīvo spēju attīstībā, kā arī kā tieši vecāku vai aprūpētāju emocionālais trūkums var ietekmēt ne tikai bērna apkārtesošos cilvēkus, bet arī pašu bērnu un viņa uztveres spējas tālākajos dzīves posmos. [1] Psihologs apgalvoja, ka “agrīno mātes un bērna attiecību pārtraukšana bija vēlāku traucējumu priekštecis”. …