Kristīgajā ētikā Eseja „Pienākums”
Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti svarīgi atkal un atkal atgādināt par tām vērtībām, kas ir pieejamas katram cilvēkam, bet kas tik bieži tiek pamestas novārtā. Šodien garīgā izsalkuma vietā ir nākusi visatļautība, kas brīžiem tiek dēvēta par brīvību. Tiek izceltas dzīves tumšās puses, tās tiek sabiezinātas, izgreznotas un pasniegtas kā dzīves norma. Tai pašā laikā dzīves gaišās puses, cilvēka sirdsapziņas jautājumu, tikumības jautājumus atstājot varbūt vienīgi Baznīcas kompetencē.
Cilvēka darbībā, domāšanā un visā dzīvē ir daudz parādību, kas prasa novērtējumu. Ir daudz tādu notikumu, kas liek mūsu sirdsapziņai jautāt, vai šie notikumi ir attaisnojami vai nosodāmi. Katra cilvēka priekšā ik dienas iestājas morālās izvēles brīdis: iet labā ceļu vai ļaunā, cienīt vai necienīt, būt čaklam vai bezdarbīgam, padoties vai pretoties. Un no izraudzītā virziena nereti ir atkarīgs viss turpmākais indivīda dzīves gājums. Tāpēc cilvēks ir vienmēr tiecies rast izvēles „formulu”, kas viņam nemaldīgi dotu iespēju rīkoties atbilstoši katras situācijas īpatnībām, ieņemt sev pienācīgu vietu katrā kontaktgadījumā lielākā vai mazākā cilvēku kopībā.
Pienākums – viena no galvenajām ētikas kategorijām; uz visiem cilvēkiem vienādi attiecinātu tikumisko prasību pārvēršana par kādas atsevišķas personas uzdevumu, kas formulēts atbilstoši stāvoklim un situācijai, kādā šī persona atrodas attiecītīgā brīdī.
Pienākuma kategorija ir ciešā sakarā ar citiem cilvēka morālo darbību raksturojošiem jēdzieniem, tādiem kā atbildīgums, pašapziņa, sirdsapziņa, motīvs. Pienākuma iedabas un rašanās izskaidrošana ir bijusi viena no pašām grūtākajām problēmām ētikas vēsturē. Par pienākuma pamatu un avotu uzskatīja gan Dieva baušļus, gan aprionu morāles likumu, gan pašu „cilvēka iedabu”, cilvēka „dabisko” tieksmi pēc baudas vai laimes. Dažādi centās risināt arī jautājumu, kam galu galā ir tiesības noteikt pienākuma saturu: sabiedrībai, Dievam, sirdsapziņai vai morālajām jūtām.
Runājot par pienākumu, nedrīkst aizmirst pienākuma apziņu, kas ir uz iekšēju tikumisku prasību un izpratni balstīta apzinīga attieksme pret katrā ziņā
