Šī eseja ir veltījums1 manai bijušajai draudzenei no trešā kursa, viņa ir mana bijusī draudzene, jo bet diemžēl viņas vairs nav starp mums, bet tik un tā manās domās viņa turpina būt, eksistēt.
Šīs esejas radīšanas galvenās metodes: 1) Nepavairot būtības par daudz; risinot savu problēmu, izteikt visu vienkārši un skaidri, tādejādi tas ir skaisti. Izteikt visu tik daudz, lai problēma būtu atrisināta un ne vairāk, citādi tiek radīta problēmas problēma, kuras dēļ mēs paši varam nonākt izziņas teorijas strupceļā. Nepavairot būtības par daudz, tādēļ arī mana eseja nebūs sevišķi gara, jo galvenais ir sirdsmiers, kuru rada kāds problēmas atrisinājums, pie tam kvalitatīvs atrisinājums.
2) Filosofijas, tas ir, problēmas atrisinājuma būtības sasniegšana ir atkarīga no tā, kādā stāvoklī (kvalitātē) atrodas pats Filosofs, tas ir, problēmas risinātājs. Jo kvalitatīvāk viņš pats ir sagatavots, jo kvalitatīvāk viņš var risināt kādu problēmu.
3) Atcerēties, ka doma ir brīva, tā nav aprobežota; aprobežotība sākas tur, tajās vietās, kur cilvēks filosofiju pielīdzina fantāzijai, tādejādi viņš savas problēmas risinājumam rada nevajadzīgus šķēršļus; tātad, pieņemt kaut ko cilvēkam uzreiz par neiespējamu, kaut ko cilvēkam uzreiz ne pa spēkam izdarāmu kā cilvēka fantāziju – tas viss tad ir absurdi, tad tā ir absurda lieta, jo galu galā problēmas kvalitatīvs risinājums ir atkarīgs no tā, cik cilvēkam plašs ir viņa “horizonts” jeb cik tālu viņš var “redzēt”; jo tā vai tā bet gala rezultātā viss neizdarāmais kļūst cilvēkam pa spēkam izdarāms – arī pirmatnējais cilvēks noteikti domāja, ka lidot var tikai putni, bet tagad jaunā tipa cilvēkam tas viss, ko iepriekšējais cilvēks uzskatīja par neizdarāmu, pa cilvēka spēkos neiespējamu, ir priekš viņa, priekš jaunā tipa cilvēka – kāda absurda ideja. Svarīgi ir atcerēties, ka problēmas atrisinājuma cēlonis ir tieši idejas, kuras ir izteiktas Filosofijā, kura ir neaprobežota ar to, ka fantāzija2 nav iespējama. Iespējams ir ne tikai tas, kas reāli ir iespējams, bet arī tas, ko cilvēks uzskata par fantāziju.
4) Atcerēties, ka cilvēks kaut ko risina ja pastāv problēma. Man ir problēma – mana draudzene ir aizgājusi mūžībā, un izskatās, ka tā ir kāda fantāzija, bet uzskatu, ka tomēr ir iespējams – atgriezt viņu dzīvē, tieši tādēļ šī eseja būs šīs problēmas risinājuma aizsākums, un šis risinājums iespējams, ka būs ilgstošs, bet ne mūžīgs, jo nāk jauni zinātnes sasniegumi nu jau vairs ne ik stundu, bet gan ik sekundi. Kā jūs domājiet, no kurienes zinātne radās?…
