Nozīmīga Čaka dzejā ir arī mīlestība. Liriskais “es” pilsētā jūtas labi un izjūt mīlestību pret pilsētu: “Rīga, mana Rīga, / Tevi mīlu es, / Zelta bezdelīga, / Laimes šūpoles.”, “Bet tomēr mīļš un dārgs, / kā iecerētās tuvums, / šis centrs man / un viņa izlauzītās ielas.” Mīlestība pret pilsētu atklājas arī pilsētas ielu, vietu, detaļu raksturojumos: “Afišas, afišas – pilsētu sakraments (..) / izrāžu, bāru un mītiņu kalendārs, / mīlu es, mīlu jūs(..)” Tomēr arī caur pilsētas motīvu atklājas liriskā “es” sāpes un pārdzīvojumi: “Pārrauj mani gluži pušu. / Bezdibenī met un svied / Mani – kausu apnikušu, / Ko nav alkas pilnu liet.” Rīga ir vieta, kurai, neskatoties ne ko, liriskais “es” paliek uzticīgs: “Pat akls uz mūžu kļūdams, / Tevi redzēšu, Rīga, vienmēr, / Ar nāvi un dzīvību gūta - / Mans laiku un cilvēku mērs.” Liriskā “es” mīlestība pret pilsētu atklājas arī ticībā, ka iebrucējiem Rīgu iznīcināt nav iespējams: “Velti gribēja iebrucējs vācietis/ Tevi nogrūst no zemes nost. / Tavās ielās sen drupas novāc, / Guļ pie asfalta pienaglots posts. / Velti lauza un lieca tevi, / Bij tev spēks visu izturēt to, / Jo tev tauta atnesa sevi – / spītu mūžu mūžos glabāto.” …