1.Korinta , slavenā ar lielu bagātību, un gudrību, kaut arī ticēja Kristū, bet, ticēdama, atradās bīstamībā atkrist no Kristus. Jo bagāti sastādīja savas partijas, bet gudrie - savas, un, paši ievēlējot sev skolotājus, paļāva Pāvilu, kā nabadzīgu un neizglītotu cilvēku. Bez tam, viens no tiem sajaucās ar svešo māti; daži, rijīguma dēļ, ēda dieveklim upurējamo; citi naudas prāvošanās tiesājās ar helēņa tiesnešiem; tālāk, vīrieši ataudzēja matus, ēda baznīcās un neziedoja trūcīgiem; dižojās ar garīgām dāvāšanām; par mācībām par atdzīvināšanu šaubījās. Visu šo nemieru cēlonis gan bija ārēja gudrība; jo viņa ir māte visiem tiem ļaunumiem , kuri tic viņai. Tāpēc Pavils raksta vēstījumu Korintiešiem ar mērķi izlabot visu to. Tā kā sakarā ar pašu svarīgāko par visu, Baznīcā bija sadalīšanas, bet tas notika augstā prāta dēļ; tad viņš vispirms cenšas iznīcināt tieši to prātu. Inficētie ar augsto prātu domāja, ka tie māca kaut kam augstākajam. Tādēļ Pavils un sāk ar vārdiem par to , ka ir nācis pie cilvēkiem nevis ar augstu valodu vai gudrību, bet nespēkā, bailēs un lielā nedrošībā. Pavils cenšas paskaidrot, ka ticībai jābūt pamatotai Dieva spēkā nevis cilvēku gudrībā. Viņš saka : „Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā.”…