Referāts par to, kā pirmskara un kara laiks ir atspoguļots literatūrā, kā šo laikmetu ir uztvēruši paši rakstnieki. Runāšu par Marsela Prusta romānu ciklu „Zudušo laiku meklējot”, salīdzinot to ar visas sabiedrības noskaņojumu. Salīdzinājums, manuprāt, ir nepieciešams, jo Prusta daiļradē attēlotais noskaņojums valda tikai daļā no sabiedrības, tas ir aristokrātu aprindās, bet par zemāko slāņu noskaņu nekas nav minēts. TĀTAD:
Nedaudz par pašu Prustu. Prusts ir dzimis Parīzes priekšpilsētā, ievērojama ārsta ģimenē. Jau kopš bērnības bijis ļoti slimīgs un untumains raksturā. Ļoti agri aizrāvies ar literatūru. Jaunais rakstnieks agri iesaistās sabiedriskajā dzīvē – viņš apmeklē dažādas iestādes, koncertus un iesaistās augstākās sabiedrības salonu dzīvē. Pēc viņa vecāku nāves Prusts pilnīgi ieslīgst vientulībā un nododas literatūrai kā reliģijai, tomēr viņa darbi ļoti ilgu laiku netiek atdzīti. Atzinību rakstnieks gūst tikai 1919.g, kad tiek izdota viņa, jau minētā, romānu cikla otrā grāmata „Ziedošu jaunavu pavēnī”, par kuru viņš saņem Gonkūru prēmiju. Savus pēdējos dzīves gadus Prusts aktīvi nododas literatūrai un mirst 1922.g.
Laikā, kad attīstījās Prusta talants, Parīzē valdīja īpaša mākslas uzplaukuma atmosfēra, kas stimulēja atsevišķu viņa talantu formēšanos. Ļoti stipri jaunais rakstnieks ietekmējās no Anrī Bergsona, kurš savukārt bija ietekmējies no impresionisma.
Prusts, pašam esot augstākās sabiedrības aprindās, galvenokārt arī rakstīja tikai par aristokrātisko sabiedrību, par Francijas aristokrātu dzīvei raksturīgajām iezīmēm. Savos darbos viņš meistarīgi izceļ cilvēku psiholoģiskos portretus. Notikumi un personas ir tēlotas caur autora atmiņu subjektīvo prizmu, galvenais varonis darbā ir „liriskais es”, tomēr tas neliedz bieži izmantot ironiskas piezīmes par aristokrātu dīkdienīgo dzīvi.
…