Plīnijs vēstulē, kas adresēta viņa trešajai sievai Kalpurnijai, atzīst savu aizņemtību, pārlieku lielo pienākumu nastu,saistības pret darbu, kas vēstules autoru ir pārņēmušas, ko viņš nav pat uz brīdi atstājis novārtā. Pēc tā var secināt, ka Plīnijam pats svarīgakais ir bijis darbs, tā paveikšana, prioritāte, kas nozīmīgāka ir bijusi pat par sievas pavadīšanu uz citu pilsētu. Tomēr, lasot nākamās vēstules rindas, var saprast, ka Plīnijam sieva nav mazsvarīga. Viņš atklāj, ka ilgojas pēc Kalpurnijas, uztraucas par viņas labsajūtu. Vēstules autors nonāk pie atziņas, ka neziņa par mīļotā cilvēka likteni ir visbiedējošākās mocības. Plīnijs apzinās ilgas pēc sievas tikai tad, kad viņas nav vairs blakus. Tomēr labāk vēlu nekā nekad. Vēstule ir samērā īsa, lakoniska, valoda ir tieša, konkrēta un vienkārša, ar kuras palīdzību var izprast tās autora tā brīža izjūtas un vērtības.…