Senajā Grieķijā filozofi diskutēja par to, kā būtu, ja vara piederētu tautai, vēl šodien daudzviet pasaulē, tas tiek piekopts. Protams, politiskie režīmi mainās gadsimtiem ejot. Piemēram, viduslaikos valdīja monarhijas un liela influence bija tieši baznīcām. 15.gs beigās viena no pirmajām valstīm, kas monarhismu apvienoja ar demokrātiskiem elementiem, bija Anglija. Pilsoņu kara ceļā pie varas nāca parlaments, kur vara tika ievēlēta. Līdz pat šodienai, tur strādā, gan demokrātija, gan Monarhisms. Tieši šis moments vēsturē aizsāka faktu, kur daudzviet cilvēki sāka domāt par citiem veidiem, kā pārvaldīt pār sabiedrību. Ap 18.gs Eiropā valdīja absolūtisms, kas nozīmēja, pilnīgu varu karalim. Savā ziņā , tas ir kā priekštecis totalitārismam, par ko stāstīšu vēlāk. Ap to laiku, populāra bija koloniālisma politika. Lielie Eiropas spēki valdīja pār daudzām zemēm un to tautām. Tas protams, noveda pie nemieriem cilvēkos, un to arī var dēvēt par Apgaismības periodu. Cilvēkos radās nacionālistiski sentimenti. Tas arī noveda pie tā, kad 1776. Gadā amerikāņi pieteica karu saviem Britu kolonistiem un izveidoja savu, iepriekš neredzēto demokrātisko režīmu- Prezidentālu demokrātiju, kur tiek ievēlēts prezidents. Pēc pāris gadiem, kaut kas līdzīgs notika Francijā, kur karali gāza tauta un Francija pārtapa par republiku, lai gan tur pie varas vēlāk nāca imperatori, kas atkal izskatījās pēc totalitārisma. Un šādi lēnām ,šos absolūtisma režīmus viens pēc otra nomainīja republikas.