Postmodernisms un kinematogrāfiskais vēstījums Pītera Grīneveja filmās

„Postmodernā pasaule tā ir izvēlēta vai sadomāta”.1 Pītera Grīneveja filmās spilgti atspoguļojas šīs postmodernitātes iezīmes, piemēram, izvēlēts ir stils, kas kļūst par režisora „rokrakstu”, kurš ļauj tā filmas atpazīt starp visiem citiem kino darbiem. P. Grīneveja stils ir vēsturiska materiāla un jauno tehnoloģiju sintēze, kas tā filmas izslēdz ārpus kāda konkrēta laika un padara shematiskas un noslēgtas. Tendence radīt noslēgtības iespaidu P.Grīnevejam atspoguļojas arī kadra ierāmēšanā (piemēram, kadrā notiekošais ir vērojams caur durvīm), tas rada iespaidu, ka kadrs tiek „novietots apskatei” kā nošķirts mirklis, šī nošķirtība veido asociācijas ar eksistenciālisma literatūru kā arī gleznu virkni, kas sarindotas pie kādas izstādes sienām. Šo gleznieciskuma iespaidu rada arī kadra kompozīcija, cilvēku pozas, kas atgādina sastindzinātus ķermeņu rakursus, kuri ir redzami, piemēram, flāmu glezniecībā.
P. Grīnevejs manipulē ar tādu postmodernitātes iezīmi kā „nenoteiktība vai pareizāk: nenoteiktības. Tās ir visu veidu daudznozīmības, pauzes un novirzes, kas iespaido mūsu apziņu un sabiedrību. Nenoteiktības valda pār mūsu rīcību, idejām un interpretācijām, tās veido mūsu pasauli”,2 šīs nenoteiktības neļauj konkretizēt, piemēram, filmā „Arhitekta vēders”( 1987) līdzās pastāv nenosakāma laika apģērba mode, sens izsmalcināts telpu interjers un kopējamais aparāts. Vienreizīgums un neatkārtojamība arhitektūrā kontrastējas ar mūsdienu iespējām, kur lietas var pavairot bez grūtībām, tas izslēdz oriģinalitātes principu- „zaudēta ir oriģinalitāte, vienīgi vēsture, kas pati ir nostaļģiska un retrospektīva, var to rekonstruēt kā ‘autentisku’. Šā notikuma visizteiktākā forma, vismodernākā norise, kas ir attēlota kino, foto un mūsdienu masu medijos, ir tā, kur oriģināla nekad pat nav bijis, jo lietas uzreiz ir tvertas atkarībā no to neierobežotas reprodukcijas iespējas”.3
…