Neatkarīgās Latvijas valsts pastāvēšanas pirmo posmu (līdz 1934.gadam) raksturo parlamentārā sistēma ar ļoti plašu politisko pārstāvniecību, bet vājām iespējām veidot pietiekami stipru valdību un politisko stabilitāti. Arī pašreizējās politiskās sistēmas vājais posms ir partiju sistēma, kas vēl joprojām atrodas veidošanās stadijā. Paši politiķi uzskata, ka tas saistīts ar Latvijas politikas visumā mazo pieredzi, kadru trūkumu utt. Šobrīd politiskās partijas vairāk balstās uz lokomotīvēm, nevis stingri izstrādātu un pamatotu, noturīgu politisko programmu. Līdz ar to politiskā kultūra nav augsta arī pašā Saeimā. Katra saeima “izceļas” uz iepriekšējās fona ar publisko apvainojumu un skandālu fona. Par zemo politisko stabilitāti savukārt liecina zemā valdību stabilitāte- neviens premjers savā amatā šobrīd nav noturējies vairāk par gadu. Arī vēlētāji Latvijā vērtējami visumā negatīvi- liela daļa no potenciālā elektorāta nebalso, jo neredz jēgu (?!), politisko partiju atpazīstamība ir zema (pie tā gan daļēji vainīgas ir pašas partijas) utt.
Viss tas liecina par valsts politiskās kultūras zemo līmeni. Tas ir likumsakarīgi, ņemot vērā, ka “lielo politiku” šobrīd veido šaura politiskā elite ar ekonomisko grupējumu palīdzību.
…