Kognitīvās disonances teorijas izklāsts
Kognitīvās disonances teorija, kuru 1957. gadā izveidojis Leons Festingers (Leon Festinger), ir saistīta ar attiecībām starp attieksmēm, tas ir, ticības, viedokļi utt. Saskaņā ar kognitīvās dissonances teoriju, indivīdiem ir tendence meklēt saskaņu, harmoniju viņu attieksmju vidū. Gadījumos, kad starp attieksmēm vai rīcībām ir neatbilstība (disonance), kaut kas ir jāmaina, lai novērstu disonanci. Savukārt pretrunu gadījumos starp attieksmēm un uzvedību, visiespējamāk un visticamāk tiks mainīta attieksme, lai pielāgotu uzvedību.1
Leona Festingera (Leon Festinger) kognitīvās disonances teorija nosaka, ka cilvēki pūlās samazināt pretrunas un nesaskaņas, kas eksistē viņu pašu attieksmju un vērtību sistēmā. Pieredzes var būt saskanīgas (savienojamas ar vērtībām), nesaskanīgas (ar vēertībām konfliktējošas) vai neatbilstošas. Jo lielāka disonances proporcija pret saskaņu, jo dziļāk un stiprāk disonance tiek izjusta. Protams, lai atgadītos kognitīvi konflikti, pretstatiem ir jābūt pietiekoši nozīmīgiem priekš konkrētās personas…