Pastāv arī pilnīgi ikdienišķas attiecības. Piemēram, kāda svešinieka palaišana apsēsties savā vietā trolejbusā. Šeit lomu spēlē ētikas normas un cieņa pret citiem cilvekiem. Jau no bērnības mūs māca, ka priekšroka uz sēdvietām sabiedriskajā transportā ir vecāka gājuma cilvēkiem, invalīdiem vai sievietēm ar bērniņu. Lai šāda veida attiecības noritētu veiksmīgi, tiek vērtēta konkrēta rīcība šajās situācijās. Pieņemsim, ka trolejbusā iekāpj gados veca sieviete. Nevienas brīvas vietas nav un tādēļ, lai arī cik tas grūti viņas gados būtu, viņai nekas cits neatliek, kā stāvēt kājās. Situācija var izvērsties dažādi. Gados jauni cilvēki var piecelties, palaist veco dāmu apsēsties savā vietā, saņemot par to pateicības vārdus un smaidu no konkrētās personas. Savukārt, turpinot sēdēt un nepieceļoties, var sākties negācijas no citu pasažieru puses, kas sāks nievājoši skatīties uz radušos situāciju, pārmest neaudzinātību, kas rezultāta novedīs šo it kā ikdieniško lomu izspēli negatīvo emociju mākonī, no kā pavisam vienkārši varēja izvairītites.
Apskatot tikai pāris attiecību veidus, jau varam saskatīt kopīgas lietas. Lai izveidotu pozitīvas attiecības, ir jāieklausās vienam otrā, jāciena vienam otru. Attiecību veidošana ir liela māksla – to pat varētu uztvert kā plašu zinātni. Attiecību pozitīvs vai negatīvs iznākums ir atkarīgs no tā, cik daudz šo attiecību veidošanā katrs no mums iegulda. Tāpēc būsim iecietīgi viens pret otru, uzklausīsim un apsvērsim visu bez steigas.
…
