Rūdolfs Blaumanis ir viens no pazīstamākajiem latviešu autoriem, viņa darbi ir kļuvuši par latviešu literatūras klasiku. Par tiem rakstīts jau vairāk kā gadsimtu: neskaitāmas darbu analīzes un domraksti, kas tapuši ar un bez vajadzības - tas viss kaut kādā mērā autoru padara banālu.
Jā, Blaumanis ir vienkāršs, un mēģinājumi sarežģīt viņa pausto, piemēram, norādes uz eksistenciālām noskaņām atsevišķos darbos („Nāves ēnā”), neveido rakstnieka vērtību. Viņa noveles nav filosofiskas pārdomas, bet gan prasmīga psihologa vērojumi un fiksācijas. Tādēļ tiecos domāt, ka R. Blaumaņa vērtība rodama ne tik daudz viņa darbu idejās kā rakstīšanas metodē. Tāpat kā Brāļi Kaudzītes ir reālistiskā romāna radītāji latviešu literatūrā, arī Blaumanis ir novators, jo aizsāk ne tikai jaunu žanru, bet arī būtiski izmaina autora pozīciju. Viņš nepamāca un neraksta saskaņā ar kristīgo ētiku, bet ieņem bezkaislīgi vērojošu stāvokli. Lai veiktu savus eksperimentus ar varoņiem, rakstnieks izspēlē brīžam nodeldētas un vispārzināmas situācijas, kas no sižetiskā viedokļa nepiedāvā neko jaunu.…