Prāta un jūtu pretruna

Prāta un jūtu konflikts jeb prāta un jūtu pretrunas bieži sastopamas cilvēku sadzīvē. Kā mākslinieki savās gleznās, arī rakstnieki savos darbos uzskatām atspoguļojuši, patiesībā, vienu no lielākajām cilvēku problēmām – prāta un jūtu pretrunu. Kā realitātē, tā arī literatūrā šī pretruna ir neizbēgama. Latviešu literatūrā ir neskaitāmi piemēri par jūtu un prāta pretrunām, un izteikti par to ir rakstījis Rūdolfs Blaumanis. Viņa darbos reizēm prāts, bet reizēm jūtas ņem virsroku. Tas attiecīgi jūtams darbos ’’Salna pavasarī’’, ‘’Purva bridējs’’ un ‘’Raudupiete’’. Darbs, kas ir bagāts ar dažādiem pārdzīvojumiem, ir novele R. Blaumaņa „Purva bridējs” . Tā sevī paslēpusi spēcīgu jūtu un prāta sadursmi. Noveles „Purva bridējs” galvenie tēli ir Kristīne un Edgars, kuru dzīves ir saistītas jau no agras bērnības. Bērnībā abi gājuši vienā skolā, bet starp abiem nav bijusi nekāda lielā draudzība, drīzāk, kaut kas līdzīgs naidam, jo Edgars pret Kristīni izturējās kā mazs negantnieks: „ Jo, ja meitene kādreiz ar saskrāpētu vaigu bija pārnākuse mājā, tad gandrīz katru reizi grēkdaris bija bijis Edgars.”