Austriešu izcelsmes vācu politiķis nacistiskās Vācijas diktators. Adolfs Hitlers 14 gadu vecumā zaudēja tēvu. Tā kā viņš ātri izšķiedēja tēva mantojumu, iztiku nācās pelnīt pašam. Viņš zīmēja pastkartes un reklāmas, bet, kad sākās 1. Pasaules Karš, cīnījās cācu armijā un par drosmi tika apbalvots ar Dzelzs krustu. Kad Vācija karu zaudēja, Hitleru sadusmoja miera līguma noteikumi un viņš nolēma pievērsties politikai. Viņš pievienojās Nacionālistu (nacistu) partijai un drīz vien kļuva par tās vadoni. Daudzi iestājās nacistu partijā, un 1923. g. Hitlers ar saviem domu biedriem. Minhenē mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Tas neizdevās, un viņš nokļuva cietumā.
Cietumā viņš uzrakstīja grāmatu “Mana cīņa” (1923), kurā pauda savus uzskatus, ka Vācijas problēmās vainojami ebreji un komunisti un, lai Vācija atkal kļūtu varena, tai nepieciešams stiprs vadonis. Tā kā valdīja grūti laiki, Hitlers guva atsaucību. Lai gan prezidenta vēlēšanās viņš ieguva tikai 37 % balsu, 1933. g. prezidents Hindenburgs uzaicināja Hitleru kļūt par valsts kancleru (valdības galvu).
Kad 1934. g. Hindenburgs nomira, Hitlers kļuva par prezidentu, kancleru un armijas virspavēlnieku. Jebkāda nepakļaušanās viņa režīmam tika nežēlīgi sodīta. Miljoniem cilvēku tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm, un ebreji pamazām zaudēja visas tiesības. Hitlers kļuva par fašistiskās Itālijas sabiedroto un sāka paplašināt Vācijas robežas, vispirms uzbrūkot Ausrijai (1938), tad okupējot Čehoslovākiju (1939) un beigās uzbrūkot arī Polijai. …
