Māmiņa jau uzklājusi galdu un pār lielo bļodu paceļas garaiņi, tie vēsta par tikko vārītas putras klātbūtni. “Vai putrai actiņa arī būs,” Jancis klusā balstiņā nočiepst. “ Sodien taču svētki, nu kaut mazdusciņ, māmulīt!” “Būs, būs! Kas gan tās par svētku brokastīm ar putru bez actiņas? ” Kad lūgšana noskaitīta un brokastis paēstas ir laiks aut siltos zābakus kājās un ausaini galvā un doties tēvam palīgā. “Ņem lāpstu un iesim tur uz kūts pusi, lai lopus var beidzot pabarot,” tēva stingrā un pamācošā, bet maigā balss aicina puiku līdzi. Mazās kājas tik tikko spēj izbrist caur sniega segu un spēka knapi pietiek, lai vilktu līdzi lāpstu, kas augumā lielāka par pašu. Vaigi piepūsti kā pūpēdim, deguns sārts un ačteles mazliet tik pavērtas, jo sniegs nemitas krist un tā baltums žilbina acis. Bet viņš brien, jo ir iestājusies ziema.…