Patstāvīgi izlasot Raiņa dzeju, atradu dzejoli, kurš manī rosina tādas pārdomas, kuras, manuprāt, pats dzejnieks gan nebūtu varējis iedomāties. Dzejolis, kurš man patīk, ir ″Pats″ no Raiņa dzejoļu krājuma ″Gals un sākums″.
Šo grāmatu var dēvēt par pirmo īsti personisko Raiņa krājumu, tajā uzkrītoši ir lietota ″es″ forma, kuru agrāk dzejnieks izmantojas tikai mīlas lirikā:
″Tev esmu parādā es
Par nākamo;
Tev būšu mīlams es –
Es zinu, par ko.″
(Dzejoļa ″Atspulgs″ fragments.)
Krājums ″Gals un sākums″ pats ir ļoti simbolisks – katra nodaļa atdalīta nevis ar virsrakstu, bet ar moto, kurā izpaužas dzīves ritējuma dažādība: pagātne, daba, mīlestība, darbs, sāpes, nāve un vientulība.
Pirmkārt, dzejolis ″Pats″ mani savaldzināja vienlīdz ar savu kodolīgo kompozīciju un vienkāršību – to veido piecas četrrindes, kuras savā starpā ir neatkarīgas un var eksistēt pilnīgi patstāvīgi. Katrai četrrindei ir savs virsraksts, bet tomēr tas atstāj priekšstatu par nedalāmu dzejoli. Dzejolis ir piesātināts ar atskaņām: ″Pats – skats – rats, nāk – sāk, radi – vadi, esi – nesi.″
Visos Raiņa dzejoļos var atrast ″saules piesūkušās lapas″.…