Krājums „Klusā grāmata” ir piemiņa tiem, kas gāja bojā revolūcijas laikā vai, kurus piemeklēja soda ekspedīcijas. Šie cilvēki ir pamats dzejoļu tēliem: veļiem, karā kritušajiem, aizvestajam brālim un pazaudētajam līgavainim. Ar tiem cieši ir saistīta arī nāve un kapi, kas atspoguļo grūto un zaudēto cīņu, upurus un sāpes. Tumsa, nakts un vecā saule simbolizē agrākos laikus, drūmo pagātni un bailes, bet jaunā saule un gaisma, kam logus vaļā veram, ir gaišā, gaidītā nākotne, kurai tomēr līdzi ies sarkans pavediens – tas, „kas mums ir darīts, ko cietis katris viens [..], ko neizdzēsīs ne laiks, ne mūžs, - neviens”.
Raiņa dzejoļi spēcīgi ietekmēja Latvijas darbaļaudis ar savu nesalaužamo cīņassparu, aicinājumu uz pretošanos un optimismu. Arī tagad cilvēkiem ir vajadzīga cerība un mudinājums rosīties nevis revolūcijas sākšanai, bet gan pašreizējās situācijas uzlabošanai. Visi gaužas par šo netaisnību, bet cik daudzi gan kaut ko dara? Un ja dara, tad tikai sev. Tā ir tā tukšā pļāpāšana, kad darbu neviens negrib veikt. Bet tikai strādājot kopā var panākt vēlamo un rītdienu padarīt labāku, jo „masā tik lielums un spēks”.
…