Latviešu dzejnieka Raiņa literārais darbs „Jāzeps un viņa brāļi” ir traģēdija piecos cēlienos. Traģēdijas galvenās tēmas ir mīlestība, naids, atriebība un piedošana. Šīs tēmas joprojām ir aktuālas, ir bijušas mūžīgie dzīves jautājumi, kurus sev uzdod katrs. Lugas darbība norisinās Kanaanā un vēlāk arī Ēģipte. Pats Rainis traģēdijā norāda, ka tās darbības laiks ir aptuveni 3500 gadi atpakaļ. Par vietu un laiku vēsta arī ainas, kurās tiek aprakstīti tēlu apģērbi, atrašanās vietas, ainavas ar tuksnesi, teltīm, nometnēm.
Literārā darba galvenie varoņi ir tēvs Jēkabs un viņa divpadsmit dēli, jaunākais no kuriem, Jāzeps, ir tēva sirdij tuvāks. Šī dalītā mīlestība kalpo kā iemesls brāļu skaudībai un naidam pret Jāzepu. Tomēr tēvam Jēkabam ir pamatots iemesls mīlēt Jāzepu vairāk, kā citus, jo puisis ir jauns un naivs, netiek apveltīts ar labestību no brāļu puses, un viņš ir atšķirīgs no pārējiem vienpadsmit dēliem, kuri tēvu uzskata vienkārši par vecu vīru. Turklāt, Jāzeps un pats jaunākais dēls Benjamiņš ir dzimuši no Jēkaba dzīves lielās mīlestības – nelaiķes sievas Raeles. Brāļiem, gluži pretēji, ir šķietami pamatots iemesls Jāzepu ienīst, jo jauneklis ir vājš, ne tāds, kā citi brāļi. Viņš atšķiras arī pēc rakstura un uzvedības, jo puisis dzīvo sapņos un ilūzijās, nepārtraukti runājot par skaistu nākotni un greznu dzīvi, nevēloties kļūt par nabaga ganu, kādi ir brāļi. Šie vārdi tiek uztverti kā nekaunīga augstprātība un necieņa pret ģimeni. Jāzeps jūt pret sevi vērsto brāļu nepatiku, jo pastāvīgi tiek rāts, izsmiets un izraidīts no viņu sabiedrības. Tomēr puisis mīl un ciena viņus, un vēlas, lai arī brāļi viņu beidzot pieņem. Tikai jaunākais – Benjamiņš – vēl bērns būdams, nesaprot, kas notiek pārējo brāļu starpā. Viņš mīl Jāzepu un raugās viņā kā paraugā, kam līdzināties, jo Jāzeps viņam velta vairāk uzmanības kā pārējie brāļi.…
