Rainis, ko literatūrā pazīstam vairāk kā dzejnieku un dramaturgu, arī prozā radījis nozīmīgas vērtības. Galvenokārt te jārunā par aforismiem, kuriem, kā īpašas izteiksmes veidam un filozofiskās prozas formai, Rainis sāk pievērsties emigrācijas laikā, un interese par tiem neatslābst līdz pat mūža beigām. Par to liecina viņa atstātās piezīmes un dienasgrāmatas. Raiņa arhīvā aforismu skaits sniedzas pāri pieciem simtiem. Īsos teicienos Rainis centies atsegt savu pasaules uzskatu. Tiem ir liela nozīme arī viņa personības atklāsmē. [6]
Rainis, īstajā vārdā Jānis Pliekšāns (dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos, miris 1929. gada 12. septembrī Majoros; apbedīts Raiņa kapos, Rīgā) – viens no ievērojamākajiem latviešu literātiem, dzejnieks, dramaturgs. [5]
Beidzis Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāziju (1884) un Pēterburgas universitātes Juridisko fakultāti (1888). Seko jurista darbs Viļņā un Jelgavā (1889-1891), „Dienas Lapas” redaktora gadi Rīgā, pašā Jaunās strāvas augstākā uzplūduma periodā (1891-1895) un iepazīšanās ar dzejnieci Aspaziju. [5]
Pēc atgriešanās dzimtenē, Rainis dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, no 1904 – Jaundubultos. Rainis piedalījās 1905.gada revolūcijas aktivitātēs. Raiņa dzejoļu krājums „Vētras sēja” ir spilgtākais1905.g. revolūcijai veltītais dzejoļu krājums latviešu literatūrā. Šajā laikā Rainis saraksta simbolisku drāmu „Uguns un nakts”, asociatīvi aicinot Lāčplēsi sargāt Latviju kā patstāvīgu valstisku veidojumu. [5]
…
