R.Blaumaņa noveles "Raudupiete" analīze

Raudupiete ir viens no galvenajiem tēliem šajā novelē – viņa ir ļoti spilgta un arī pretrunīga personība. Viņā mīt gan stipra mīlestība, gan briesmīgs ļaunums. Viņa ļoti mīl Kārli un ir gatava izdarīt jebko, lai gūtu pretmīlestību – gan mirt viņa dēļ: „viņas krūtis ceļas un saplok aiz varena uztraukuma, viņai šajā acumirklī nebūtu bijis grūti priekš Kārļa mirt.”, gan nogalināt: „ „Vai zini, ko tevis dēļ padarīju?...Tu domā, ka Matīsiņš mira dieva liktā nāvē...Jā, nobāli, nobāli kā vasks, Matīsiņš nemira viss dieva liktā nāvē...Tevis dēļ ļāvu viņam noslīkt akā.””. Raudupiete ir materiāliste – viņa vēlas izmantot savu naudu un mantu, lai Kārlis apprecētu viņu, nevis „ubadzi” Kārklēnu Mariju. Lasot tekstu, rodas iespaids, ka Raudupiete ir diezgan neiejūtīga pret citu cilvēku jūtām: viņa dedzīgi mīl Kārli, taču nesaprot to, ka Kārlis arī var kādu mīlēt – kādu, kas nav viņa. To uzskatāmi parāda šāds citāts: „ „Ak tad tā ir tā izredzētā, tā laimīgā!...Tā ubadze, kurai nav ne desmitās daļas tās mantas, kas man! Un tomēr tu viņu gribi ņemt, un tomēr tev viņa mīļāka nekā es!”” no lasītā var secināt, ka Raudupiete ir ļoti egoistiska un dzīvē ir pieradusi vai nu visu iecerēto iegūt – vienalga ar kādiem mērķiem – kaut vai „ar zobiem un nagiem”: „ „vai tev šitā ar mani jārunā? Vai zini, ka tevi tagad varu nožņaugt kā suni – suns, tu!...””, vai arī visu izbeidzot tā, lai no ieceres „nepaliktu pat ēna”: „ „Kārli, vai tā tiešām tiesa: Tu neprecēsi manis, ņemsi citu...Kārklēnu Mariju...Kārli, tad man jāmirst... ””.
…