Balerīnu graciozitāte ir apbūrusi katru mazu meiteni, arī mani, kad es piecu gadu vecumā tiku aizvesta uz baletu „Gulbju ezers”, no kura saglabājušas atmiņas par dejotāju plūstošajām kustībām, kuru dēļ, vienmēr esmu vēlējusies dejot klasisko deju, atmiņas par baltajiem, skaistajiem tērpiem, pieklusinātajām gaismām un burvīgo mūziku. Pēc četrpadsmit gadiem, skatījos šo baletu otro reizi, lai gan atmiņas par dejas vieglumu un skaistumu nav zudušas, sižetu nekādi nevarēju atcerēties, tādēļ brīdī, kad orķestris bija iespēlējies, gaismas izdzisušas, un skatītāju sarunas apklusušas, uztraucos, vai spēšu saprast galveno domu, ja nebūšu to bukletā izlasījusi, bet izrāde bija tik skaidri un saprotami veidota, ka ne tikai sapratu, par ko ir stāsts, bet būtībā dzīvoju tam līdzi. Skaistāku mīlestību, par to, kāda tā ir divu cilvēku sastapšanās brīdī, es nevaru iedomāties, tādēļ arī mani aizkustināja 2. cēliena aina, kur princis Zigfrīds sastapa skaisto gulbi- Odetu. Šo brīdi paspilgtināja dejotāju profesionalitāte dejas izpildījumā. …