Kā talismanu? Kā piemiņu par brīžiem, kad te lieti sviedri un izjusta pirmo panākumu garša? Kā pateicību par tiesībām būt uz šīs skatuves un mīt tās dēļus kopā ar Meistariem? Es nezinu. Tikai šovasar, kad svinīgā ceremonijā Nacionālajā teātrī māksliniekiem tika dalīti gabaliņi no teātra vecās, demontējamās skatuves, man atkal un atkal par to bija jādomā.”
Izlasot šo grāmatu, lasītājs var ne tikai iepazīt Ivaru Kalniņu, bet arī gūt priekšstatu par teātri 20. gadsimta otrajā pusē Latvijā kopumā. Autore darbā iekļāvusi arī Ivara, viņa pedagogu un režisoru viedokļus par viņa dzīves gaitām, tādējādi darbu rakstot no pavisam dažādām perspektīvām. Kopumā gan jāatzīst, ka šis žanrs nav man tuvs, jo lasot grāmatu nepamet sajūta, ka vismaz Latvijā autori raksta pārsvarā slavinošas grāmatas par pazīstamiem laikabiedriem un izvairās viņus kritizēt vai veikt dziļāku analīzi.
…