G.Repšes romāns “Īkstīte” sarakstīts savdabīgā veidā, apvienojot gan sarunu ar Putnu, kas it kā simbolizē abstraktu draugu, gan atstāstījuma formā, gan vēstuļu un dienasgrāmatas stilā. Sarunās ar Putnu grūti uztvert domu, dziļāku jēgu, bet vēlāk caur īpaša veida jutekliskumu, arī caur primārajām intelektuālajām emocijām uztveram Stellas , garīgo, apslēpto estētisko pasauli.
Darbs ir individuāls, savdabīgs. Darbs kā brīva spēle ar personāžu.
Mani visvairāk fascinēja G.Repšes spilgtie un savdabīgie salīdzinājumi. Raksturojot savu māti viņa saka, ka “māte ir gara un slaida kā salijusi egle” un “viņai vienmēr ir ligzdas pamešanas vecums”. Emocijas savdabīgā veidā atspoguļo mātes un meitas attiecības, caur estētikas izpratnes prizmu meita saskata mātes raksturu, caur citiem cilvēkiem un viņu atmiņām veidojas mātes koptēls.
Sarunājoties ar Putnu, autore stāsta par vecākiem, tiek uzsvērts un arī spilgti izgaismots tā laika bohēmiskums, gara brīvība, vientulība, mūzas trūkums, tāpat arī kritiķu nežēlīgā spalva, intrigas un viss, kas var notikt ar cilvēkiem, kam radīšanas un gara izpaušanas darbs ir šūpulī ielikts.
Spilgti aprakstīta viņu sadzīve, domas, katra raksturs un izskats, “dūmainās nojausmu vīzijas”, “domu maģistrāles” un “pēkšņie iztēles sprādzieni”. Salīdzinājumi un metaforas ir ļoti savdabīgas un individuālas. Par savu vecmāmiņu Mihalīnu viņa raksta “Tibērijs savu sievu bija turējis pusžņaugtu, bet ar savu nāvi atsvabinājis. Mihalīna no ziepenītes bija pārtapusi rozē”. Mihalīnas atstātā dienasgrāmata ir būtisks viņas dzīves liecinieks, kas atklāj dziļas sāpes un pārdzīvojumus, kā arī gara bagātību un dvēseles daiļumu. Mākslas darbam galvenais esot forma, bet Mihalīnai svarīgs bija arī saturs, viņas estētiskā apziņa, vājums un spēks.
Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, ko rakstījusi pati Mihalīna, caur un cauri mākslas cilvēks, Tibērija pieviltā sieva, kas cieš, gaida un slēpj savas patiesās jūtas un aizvainojumu. Īsi un lakoniski ieraksti, bet ar dziļu jēgu un filozofisku lakonismu. Aiz dienasgrāmatā rakstītām rindām parādās arī greizsirdība:
2.VI
Katra sieviete grib būt karaliene, nevis verdzene. Bet mūs kronē vīrieši.
Diadēmu vispirms apbrīno, tad noņem, pēc tam – atņem. Krist ir traģiski. Aizķeršanās aiz ilūziju salmiem – riskanta. Skrandas raustās vējā, kaut arī tās ir no karalienes tērpa. Bet karalis kronē nākamo karalieni.
…