Uz visu šo nopietno notikumu fona, aktieri ik pa laikam tieši vēršoties pie skatītājiem atgādina, ka tas ir postdramatiskais teātris lai ar šo atkāpi vienkārši radītu to distanci, kas ļautu objektīvāk paraudzīties uz konkrētajiem faktiem. Tas tiek panākts parādot visu traģisko, skumīgo un bēdīgo itkā ar smaidu, ar vieglumu un bieži vien izteiktu ironiju. Ironija nav paņirgāšanās par kaut ko. Tā būtībā ir ļoti liela brīvības pakāpe. Ar tās palīdzību režisors mēģina nesāpīgi paskatīties uz vissāpīgākajām pasaules problēmām.
Tiek runāts somu, zviedru, angļu, vācu, latviešu un krievu valodā, tādējādi parādot, ka apskatītie vēstures posmi neattiecas tikai uz vienu valsti kopumā, bet karš ir neskaitāmu valstu sadursmes rezultāts, kurā cietēji bija visas iesaistītās puses. Būtiska ir ainiņa, kur Kārlis Krūmiņš citē Zviedrijas premjerministra Fredrika Reinfelda 2011.gada 15. augusta runu, kurā tika atzīmēta Baltijas tautu cīņa par brīvību, „lai pieminētu visus tos, kas tika spīdzināti, deportēti un nogalināti zem Padomju karoga.”…