Sākās katolisko baznīcu šķelšanās un radās problēmas vienotā kristīgās pasaules izveidē. Lielākā šķelšanās bija, kad izveidojās trīs daļas – Katoliciskā, pareizticīgā un protestantu. Protams, šķelšanās notika arī iekšēji un tas ietekmēja arī protestantu kopas. Kā norāda N. Deiviss, tad cilvēki pārstāja domāt par kristīgo pasauli un sāka domāt par Eiropu. Vēlāk radās baznīcu ordeņi, kuru pienākumos bija pievērst ticībai pagānus. Tika uzspiests ticības virziens, lai atkal vienotu tautas un to idejas par ticību. Katolicisms savulaik īstenoja propagandu, lai tās biedri nepārietu uz citām reliģiskām kopām. Bez propogandas neiztika arī pareizticīgie. Kopumā Rietumeiropā veidojās reliģiskā krīze, jo nebija vienotas reliģijas un katra valsts, province vai impērija centās īstenot savu propagandu, lai gūtu ietekmi. Arī Maskava cieta no reliģiskās šķelšanās un kā ķēdes reakcija sākās citās provincēs krīzes gan ekonomiskā, gan reliģiskā stāvoklī.
Kopumā Eiropā notika reliģiskās izmaiņas un tās bija vajadzīgas pēc novecojušās viduslaiku sistēmas. Līdz ar reliģiskiem procesiem attīstījās arī māksla, cilvēku domāšanas veids, sabiedrība kļuva izglītotāka, politikā risinājās lielas pārmaiņas saistībā ar starpvalstu attiecībām un patvērumu sniegšanu personām, kas nevēlējās pakļauties reliģiskiem režīmiem. Renesanses laikā liela attīstība notika kultūras jomā, kā arī attīstījās tehnoloģijas, kuras arī turpina attīstīties mūsdienās. N. Deviss uzskata, ka reliģiskā degsme palīdzēja atvērties cilvēkiem, par to plašāk runāt, veidot komunikāciju, kā arī tā palīdzēja valstu savstarpējos karos.
…