Labdien, mans dārgais Ulrih!
Kā jau Tev rakstīju savā iepriekšējajā vēstulē, man jau labu laiku šķita, ka drīz būs kāds reliģisks apvērsums, kāds notikums, kas pārvērtīs visas mūsu dzīves. Saspringums starp baznīcu un tautu bija tik liels, ka tam kuru katru mirkli vajadzēja eksplodēt. Un nu šī eksplozija beidzot ir notikusi, un to aizsāka neviens cits kā mūsu draugs Mārtiņš Luters.
Kad pirms divām nedēļām Mārtiņš ieradās pie manis, viņš man kārtējo reizi pauda savu neapmierinātību par indulgenču tirdzniecību un garīdznieku alkatību. Mūsu sākotnēji mierīgā saruna pārvērtās spraigā diskusijā, un Mārtiņš mani kārtējo reizi pārsteidza ar savu apņēmību, drosmi un ideālismu, stāstīdams, kādai viņaprāt vajadzēja būt baznīcai. Taču sarunas beigās viņš nudien mani izbiedēja, paziņodams, ka viņam ir plāns kā uzlabot baznīcu. Tas mani nudien uztrauca. Zinādams, cik varena ir baznīca, es mēģināju piesardzīgi iebilst, bet Tu jau zini, kāds Mārtiņš kļūst, kad ieņēmis ko galvā – ietiepīgs un nesatricināms. …