Līdzīgi savā stāstā dalījās arī igaunis. Viņš nekad nav pratis ātri pielāgoties jaunajam un tieši šīs īpašības dēļ viņš tika ielikts cietumā uz 10 gadiem. Kāzika kungs jaunajām paziņām pastāstīja par to, kāpēc viņš nokļuva izsūtījumā. Izstāstīja visu gan kā viņu notiesājuši tikai par to, ka viņš, skolas direktors būdams, savā runā „publiski propagandē skolniekiem zilimelnbaltās krāsas.’’ Tas notika pavisam netīši, jo viņš minēja zilas debesis un melnu zemi. ‘’Un kādā gan citā krāsā kā baltā varēja būt tīra sirds!”
Šādi, vēl kādu laiku, daloties sarunās par pieredzēto, trīs spēcīgas dvēseles bija sasniegušas debesu vārtus. Visu bezrūpīgo un saulaino ceļu mēroja dvēseles, piepildītas un vieglas. Ceļā ‘’pārrunātais’’ bija katra cilvēka stāsts, taču tie nebija reāli cilvēki, kas to stāstīja. Tās bija atmiņas un spilgtākie mirkļi pirms un pēc briesmīgajiem, sirdi plosošajiem notikumiem. Tieši tā iemesla dēļ, neviens savā stāstā neminēja notikumus, kas notika izsūtīšanas laikā, jo dvēseles nerunāja. Tās sastapa viena otru un juta līdzi. Šīs trīs dvēseles- Dagmāra, Kāzika kungs un Vītauts- izstaigājušas, katra savu dzīves ceļu, nonāca vienā galamērķī- debesīs. Vietā bez soda, bez spīdzināšanas, bez pāridarījuma.
…