Par ētiku reklāmās var runāt , apspriest un diskutēt ļoti daudz, jo cik daudz ir reklāmu veidu, reklāmu tēmu tik pat daudz ir cilvēku un viedokļu, kas ne vienmēr ir pozitīvi.
Manuprāt, visvairāk par ētisko un morāles normām tiek apspriests, kad runa ir par reklāmām, kurās iesaistīti bērni. Piemēram, Loreal bērnu šampūna reklāmā tika parādīts puisēns, kas spēlējas baseina malā, Loreal pārmeta, ka reklāmā puika pie baseina rotaļājas viens, bez pieaugušā uzraudzības. Vai Colgate reklāmā, kurā skolēns muzeja tualetē tīra zobiņus, tika pārmests fakts, ka skolēns reklāmā ir noklīdis no grupas un tīrīt zobus tualetē esot nehigiēniski. Tādu piemēru ir daudz. Tātad, redzam, ka katru reklāmu var interpretēt dažādi, katru reklāmu var uztvert gan kā kaut ko pozitīvu, jo noteikti katrā kāds „+” ir, tomēr arī par vispozitīvāko reklāmu droši vien būs vismaz viens atšķirīgs viedoklis, kas argumentēs un atradīs tajā negatīvo, neētisko. Bet tā jau atkal vairāk nav cīņa par ētisko un neētisko, bet vairāk gan „piekasīšanās” principa pēc.
Domāju, ka reklāmas ir jāgatavo, jāplāno un jāredz un jāveido vairākiem dažādiem cilvēkiem, speciālistiem-vairākām „gaišām galvām”, līdz tās tiek sagatavotas līdz galam tādas, kādas tās redzēs vai dzirdēs patērētājs vai cita reklāmas mērķauditorija, tādas, kuras pasniedz un atklāj paredzēto informāciju, piesaistošā veidā, krāsaini, vai ne tik krāsaini, skaļi vai bez vārdiem, tomēr vissvarīgākais-ētisku, taisnīgu, tīru, patiesu un neaizskarošu.
…
