Ievērojamākais humānists bija holandietis Gerhards Gerhards jeb Roterdams Erasms ( 1469-1536), viņš iestājās pret reliģisko sludināšanu un par jauniem audzināšanas pricipiem. Kaut arī viņi atšķīrās ar uzskatiem un tautību, visi humānisti sludināja cilvēka dabu gan garīgo, gan fizisko pilnību. Humānisti aicināja nekaunēties no cilvēka ķermeņa, un slavināja tā skaistumu. Iedvesmu saviem darbiem un teorijām humānisti pētīja antīkajā kultūrā. Renesanses perioda domātāji apzinājās, ka antīkā senatne nekad neatkārtosies, ka laiks, kurā viņi dzīvo, ir citādāks. Uz vēstures periodu pētniecību humānisti balstījās uz kritisku un analītiksu pieeju, centās iegūt ziņas no vēstures avotiem, nevis pārstāstiem. Humānisti mainīja arī sabiedrībā toreiz valdošos priekšstatus par vēstures gājumu, to, ka uzplaukumam var sekot kritums, bet tiem savukārt - jauns laikmets.
Manuprāt, mēs vēljoprojām dzīvojam nelielā renesanses un humānisma laikā. Katram cilvēkam svarīgs ir laiks, un kā to izmantot lietderīgi. Jaunās idejas jeb risinājumi idejām ir, lai attīstītu un padarītu cilvēku dzīves labākas. Tāds ir renesanses un humānisma mērķis. Autores darbā, viņa izsakās par renesanses laika domātājiem un māksliniekiem, viņu sasniegumiem, izsakot savu redzējumu, viedokli.
…