Renesanses laika ētika

ĒTIKA (gr. Ēthika, no ēthos – paraža) – Filozofijas zinātnes nozare, kuras pētījuma objekts ir morāle kopumā kā sabiedrības apziņas forma un cilvēka darbības un sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Ētika ir viena no senākajām teorētiskajām disciplīnām, kas radusies kā filozofijas daļa vergturu sabiedrības tapšanas laikā. Ētika rodas, garīgi teorētiskajai darbībai nošķiroties no materiāli praktiskā, t.i., rodoties šķiru sabiedrībai. Bet teorētiski ētikas uzdevums bija risināt tās pašas praktiskās tikumības problēmas, kādas cilvēkam radās dzīvē (kā rīkoties, ko uzskatīt par labu un ko par ļaunu u.tt). Tāpēc, jau sākot ar senajiem laikiem, ētiku bija pieņemts uzskatīt par „praktisko filozofiju” atšķirībā no „tīri teorētiskām” zināšanām par pasauli.1
Ētika pētī morāles vietu un lomu sabiedrībā, analizē tās būtību, struktūru, pētī tikumības izcelšanos un vēsturisko attīstību. Cilvēku tikumiskās uzvedības normas un principus, pienākumus un atbildību pret sabiedrību, savu tautu, valsti, šķiru, noteiktu sociālu kopību, ģimeni, pienākumus citam pret citu un teorētiski pamato noteiktu morālo sistēmu. Ētika pētī morāles saistību ar ekonomiku, politiku, tiesībām, reliģiju, estētiku, zinātni, kultūru, dabu. Ētika ir tikumiskās audzināšanas teorētiski metodoloģiskais pamats. /Ģimenes enciklopēdija/.…