Romānā risinātās problēmas. Romāna darbības centrā ir kādas vienkāršas lauku sievietes dzīve un ikdiena, un tieši caur viņas domām un jūtām, dažādiem secinājumiem, lasītājs pamazām var iepazīt arī pārējos romāna galvenos tēlus, ar kuriem viņai ir izveidojušās savstarpējās attiecības. Šī vienkāršā lauku sieviete ir Laura, kura, kā lasītājs var noprast jau pēc pirmajām grāmatas lappusēm, nav sevišķi tikusi dzīves lutināta. Viņas vīrs Rihards, divu bērnu tēvs, atrodas cietumā, izciešot sodu par kāda nošaušanu, tāpēc arī smagie vīriešu kārtas darbi jāuzņemas uz viņas pleciem. Tas, ka viņa jūtās izmocīta un nogurusi, neizskan viņas vārdos, tas lasāms viņas sejā, tās vaibstos. Arī pati dzīve, kad Ričs vēl neatradās cietumā, viņai nebija bijusi viegla. Viņas vīram bieži patika iedzert, taču tad pēkšņi uzplaiksnīja viņa tādi kā atklāsmes brīži, kad viņš saprata alkohola postošo spēku. Laura tā dēļ lielu daļu savas dzīves pavadīja kā ļaunā sapnī un otru daļu klausoties tukšos solījumos par to ,kā vajadzētu būt, bet kuri nekad nepiepildījās. Ar laiku Lauru pārņem tāda kā apskaidrība, kad viņa saprot, ka patiesībā Riču no sirds nekad nav mīlējusi. Ir bijuši vienkārši laimes brīži, taču tie nav spējuši izgaismot pārējās baisās pagātnes ēnas. “..Laulība, kurā bija vairāk rūgtu nekā laimīgu brīžu? Abi bērni? Un diez vai kāds uzdrošinātos iztaujāt par tālo pagātni, kuras ēna gulēja pār Riču un Viju, un kaut kādā mērā arī pār viņu un viņas bērniem- visu to, ko labāk bija nevaicāt un neatbildēt: pagātne bija kā mironis, to nevarēja ne izmainīt, ne uzlabot, vajadzēja vienīgi ļaut, lai tā guļ aprakta.” Un tieši šādā dzīves periodā, kad viņa jūtas tik iekšēji vientuļa un pamesta, Lauras dzīvē ienāk Rūdolfs- vienkāršs ārsts no kaimiņu mājām. Laurā viņu uzreiz saista viņas trauslums, neaizsargātība un vienkāršība. Viņi bieži tiekas, Rūdolfs labi saprotas ar abiem viņas bērniem, un abu starpā veidojas zināmas jūtas. Taču tās neveidojas uzreiz, bet gan ļoti lēni un pamazām, turklāt viņa izjūt arī nedaudz tādu kā vainas apziņu pret vīru par visu notiekošo. “ Viņa stāvēja priekšnama pustumsā, dzirdēdama, kā dun pašas sirds, pacēla rokas pie sejas, zem vēsajām, miklajām delnām tās kaisa. Un viņai kļuva bail iet iekšā, it kā ikkatrs, kas viņu ieraudzītu, tūlīt varētu uzminēt, ka... Ko uzminēt? Nekas taču nebija noticis..” Un tieši tajā brīdī, kad viņi abi šķiet visvairāk satuvinājušies, notiek kāds lūzuma punkts un viņi tikpat spēji arī attālinās. Šīs pārmaiņas rada saņemtā Riča vēstule, kurā viņš Laurai atzīstas, ka ir ļoti pateicīgs par to, ka viņam sieva un divi bērni, par to, ka viņam ir mājas, kurās atgriezties. Un lai arī Laura viņu nemīl, viņa labprātāk izvēlās šo upuri palikt kopā ar viņu, nekā ieklausīties savas sirds aicinājumā. Tas varbūt ir viņas kā sievietes augstā morāle un pienākuma apziņa, kas liek izšķirties par šādu soli.
Vēl romāna gaitā atklājas problēmas, kas saistītas ar Alvīni, Riča māti, un pusmāsu Viju. Alvīne nevienlīdzīgi izturējās pret abiem saviem bērniem. Viņa mīlēja vairāk Riču un nespēja pieļaut pat domu, ka Laura, viņa paša sieva, varētu tā nedarīt. “ Plaisa, kas lielajos laikmeta griežos sadalīja pasauli divās daļās, gāja starp abiem viņas bērniem un caur pašas sirdi, un viņa aklā mātes mīlestībā pieķērās tam, kam bija smagāk, Ričam, atstumdama meitu, balstīdama... un pazudinādama dēlu...”
…
