Sižetiskā līnija balstās melnā un baltā kontrastos balansējot starp laimīgajām pagātnes atmiņām, atceroties jauko ģimenes dzīvi un draudīgajiem sapņiem. Satikšanās ainas starp galveno varoni un Sievieti no pilsētas pavada iespaidīgs muzikālais pavadījums un panorāmas skati, kuri tiek apgaismoti ar mainīgām, mirguļojošām ugunīm kā daba, kura slēpj briesmas. Tiek radīta trauksmes sajūta un tās pastiprināšanai tiek izmantota slapja zeme, dubļi, netīras kurpes, sieviete kājas, kuras ir zaudējušas pievilcību un vairs nav tik „pilsētnieciski elegantas”, kā arī dūmakains, miglā ietīts fons un visam pāri spīdošais un visu redzošais pilnmēness. Kontrastu spēle eksperimentē ar vizuālajiem efektiem radot neprāta un histērijas atmosfēru, tajā pašā laikā tā nav psihiski nelīdzsvarota, bet ir vienīgi iesaistīta dramatiskā ģimenes drāmā. Galvenā varoņa egoistiskās un ļaunās rīcības sekas, rada viņā tādas ciešanas, kas palīdz atrast pašam sevi, kā arī līdzsvaru un brīvību, jo tikai zaudējot savu sievu viņš apjauš cik viņa tam ir svarīga un, ka pilsētas sieviete ir tikai pārejoša un nesvarīga mirkļa iekāre, kura rada tikai postu viņa dzīvē. Rūpīgi izmantojot kadra dziļumu, Mūrnavs rada milzīgu telpu (plašumi apkārt laukiem, ezers utt) kur varoņiem nākas par spīti visiem likteņa triecieniem atklāt savas eksistēšanas jēgu, atkarībā arī no tā vai viņi iegūto brīvību izmanto ļaunā vai labā veidā.
Kopumā vērtējot, Mūrnava izteiksmes formas ir ļoti daudzveidīgas un neiekļaujas noteiktā stilistiskā kopumā. Viņš ar to palīdzību informē ne tik daudz par faktiem, kā par cilvēka garīgās dzīves izpausmēm, par kapitālisma pretrunu radītajiem psihiskajiem kropļojumiem un to sekām. Tajā pašā laikā viņš cenšas nevis atmaskot, bet iejusties dzīves noslēpumos.
…
