Rolanda Brieža "Karaoke" un Ilmāra Šlāpina "Karmabandha" salīdzinošā skatījumā

Šoreiz uzsākot abu autoru dzejas krājumu analīzi, noteikti gribu pievērst uzmanību abu krājumu virsrakstiem, kas iedarbojas gan kā zināma mīkla, gan kā vēlme meklēt tekstā sasauci ar virsrakstā pieteikto. Abi autori pamanījušies krājumu sākumā paši paskaidrot vai atšifrēt, kas ir kas. Brieža krājums „ Karaoke”, kā raksta pats autors ir no japāņu valodas patapināts – ar nozīmi „ tukšais orķestris”. Pirmajā mirklī, pirms vēl krājums lasīts, vairāk vai mazāk domas virzās uz izklaides sfēru, kad skaidrā prātā vai ne tik skaidrā, dažādi cilvēki dzied mūzikas pavadījumā, bet te pēkšņi Briedis tik smalki pasaka – „ tukšais orķestris”, un tu sāc saprast, ka viss nemaz nebūs tik jautri un izklaidējoši. Rodas tāda dīvaina tukšuma un skumju sajūta. Tukšuma sajūta tādēļ, ka tas par ko raksta Briedis ir mūsdienu pasaule, un skumji, jo tādā pasaulē mēs dzīvojam. Nav jau noslēpums, ka arvien vairāk mākslinieki un rakstnieki pievēršas sociālajām tēmām, jo neviens jau nav akls, bet ir tik maz cilvēku, kuri cenšas kaut ko mainīt. Brieža dzejā mūsdienu pasaule ienāk gan tiešā veidā, piemēram, „ Trīs dienās vietā uzcelsim tur jaunu lielveikalu/ Kur doties katru svētdienu ar laulāto un bērniem/Ik birstes priekšā sajusties tik nemoderniem...”, bet visbiežāk tas notiek it kā pastarpināti, nojausmu līmenī. …