Rolāns Barts "Teksta bauda"

Lūk, tas ir svarīgi – brīvība. Atļauties būt brīvam, bez jebkādiem nosacījumiem.
Ja man būtu jānosauc kāds konkrēts opuss, mākslinieks, tad tā būtu Cesaria Evora, kura ir/bija dzimusi Āfrikā. Viņa izpildīja dziesmas tādos mūzikas stilos, kā Morna un Coladeira, kas ir tradicionālie mūzikas žanri tieši tajā reģionā, kur dzīvoja izcilā „Baskāju dīva”.
Kādēļ tieši šī dziedātāja? Šķiet, ka viņa nevienā savā darbā neslēpj sevi, savas vēlmes, būtību. Bez jebkādas liekvārdības vai „liekkustībām”, kas varētu izsaukt jebkādu banalitāti, viņa ar visu savu sirdi nodevās mūzikai un tajā pašā laikā arī sev. Reti, kad uz skatuves var redzēt tik ļoti brīvu, sevis pieņemošu (ja tā var teikt) mākslinieku, kas nebaidās nedz no skatītāja, nedz no sevis paša. Man un daudziem cilvēkiem būtu daudz ko mācīties no viņas drosmes, spēka un atklātības, kas ir redzama viņas sejā.
Un, secinot no Barta idejām, klausoties šo mākslinieci arī es katru reizi piedzīvoju tā saukto „perversiju”, kad klausoties jau simto reizi es izbaudu konkrēto dziesmu, dziesmas posmu. Un tad ir jautājums: „Vai izjust to, vai arī slēpties un neļauties nekam?!” Un, raisoties domām, mani pārņem jautājums: „Kādēļ profesionālās mūzikas pārstāvji bieži vien izvairās no tā sauktās „vieglās, vieglākas mūzikas”?” Varbūt tieši tādēļ, ka tur jo īpaši skaidri iezīmējas šī baudas robeža un to ir vieglāk ieraudzīt. Varbūt tieši tādēļ ir „sarežģītais sarežģījums”?! Lai šis jautājums paliek atklāts katram pašam, un lai izdodas atrast atbildi uz to.
…