Arī Kristīnes māte ir vainīga, jo spiež Kristīni precēties ar Akmentiņu nevis ar Edgaru. „Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne.”
R.Blaumanis novelē parāda, cik ļoti svarīga ir mīlestība, kuras dēļ var darīt visu, ja vien ir spēks cīnīties visam un visiem pretī. Novelē parādās mīlestības nozīme. Kristīne varēja dzīvot bagātu, mierīgu dzīvi, bagātā Akmentiņa skaistajā mājā. Taču Kristīne to visu iemaina pret dzērāju, un kāršu spēlmani. Patiesībā jau Edgars nav slikts, slikti ir viņa ieradumi, un tas, ka viņš tos neapzinās. Viņš domā, ka neko sliktu nedara, tādējādi sāpina mīļoto. Tikpat nozīmīga vērtība novelē ir atbildība par to, ko mēs darām. Kristīnei ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Vispirms viņa vēlas, lai Edgars pārtrauc dzeršanu, bet beigās raksta Akmentiņam vēstuli, ka ir brīva un var ar viņu precēties, lai gan mīl Edgaru tādu, kāds viņš ir, neskatoties uz to, ka Edgars ir dzērājs. Vai cilvēks sev neuzkrauj pārāk smagu vainu, manipulējot ar cita cilvēka skaidrākajām, dziļākajām jūtām, lai izmantotu tās saviem mērķiem. Kristīne ir godīgs cilvēks, tāpēc pirms laulībām izšķiras, vēlas savu dzīvi saistīt ar Edgaru – nevis tāpēc, lai ietu tam līdzi bojā, bet lai cīnītos pret viņa grimšanu purvā.
…