Rūdolfa Blaumaņa, Raiņa un Aspazijas saskarsme

Tas, protams, radījis nesaskaņas Blaumaņa un Aspazijas starpā, jo temperamentīgā dāma metusies aizstāvēt mīļoto. Jaunās strāvas sagrāve, cietumā izjustie pārdzīvojumi un izsūtījuma vientulība pamatīgi sašūpojusi Raiņa nervu sistēmu, kopš bērnības raksturīgais jūtīgums pret citu cilvēku attieksmi saasinājies, tādēļ Blaumaņa vēsums tiek uztverts sevišķi sāpīgi. Blaumanis sarakstē ar dzejnieku pāri no Raiņa puses sāk saņemt dažādus nonievājumus, kas robežojas pat ar ienaidnieka vārdu, taču 1899. gada janvāra nogalē Raiņa sašutums un dusmas izkūp kā nebijušas. Pienākusi Aspazijas vēstule, kurā dzejniecei raksturīgajā izteiksmes spilgtumā aprakstītas Arnolda Plātesa rīkotās svinības par godu Raiņa kā “Fausta” atdzejotāja triumfam.
Par spīti kāpumiem un kritumiem abu literātu attiecībās, ir skaidrs, ka vismaz viens Blaumaņa solis Rainim mūžam būs raisījis siltas pateicības jūtas. Kad R. Blaumanis darbojies “Pēterburgas Avīžu” redakcijā, 1902. gada novembrī saņemts lūgums no Raiņa ietekmēt Remiķi, lai revolucionārā gara strāvotais dzejoļu krājums “Tālas noskaņas zilā vakarā” tiktu izdots bez liekiem svītrojumiem. Cenzors krājuma izskatīšanu bija novilcinājis slimības dēļ. Blaumanis, ilgi nedomājot, piekritis palīdzēt, kas rezultējies gandrīz pilnīgā oriģinālā krājuma satura saglabāšanā – dzēsts tikai viens vesels dzejolis.
Blaumaņa nesavtīgā izpalīdzība tik izšķirošā brīdī kalpoja par lielisku augsni kolēģu draudzības plaukšanai. Kad 1903. gadā gan Rainis, gan Blaumanis atgriezās dzimtenē, kopīgais darbs un intereses abus pamatīgi satuvināja. Viņi vairs nebija Blaumanis un Rainis – pienāca laiks vienam otru saukt par Rūdolfu un Jāni.
…