Brīvie cilvēki bija vergi, kuriem bija izdevies nopirkt brīvību vai kurus īpašnieki atbrīvoja. Tad brīvais cilvēks kļuva par viņu bijušā īpašnieka klientu, paļaujoties uz viņa vai viņas patronāžu. Atbrīvotajiem vergiem tika piešķirta pilsonība, bet viņi nevarēja ieņemt politisku amatu. Visiem atbrīvoto vergu bērniem tomēr tika piešķirtas visas pilsoņu tiesības. Brīvie cilvēki varēja strādāt jebkuru darbu, kurā viņi bija kvalificēti, bet bieži vien turpināja pildīt jebkādus pienākumus, ko bija veikuši savam bijušajam kungam verdzības laikā. Šāda brīvlaišana nereti neko īpaši nemainīja, ja neskaita to, ka vergam, ja tas kļuvis par kunga patronu, bija pienākums to atbalstīt politiskās partijās. Šādu noteikumu, protams, izveicīgākie izmantoja ļaunprātīgi – vergus brīvlaižot tieši šī obligātā atbalsta dēļ. Lieki pieminēt, ka šāds abpusējs darījums tomēr bija izdevīgs arī brīvlaistajiem vergiem, tomēr par šādas sistēmas labvēlīgo ietekmi ilgtermiņā visnotaļ varētu šaubīties.
Izveidojot dažādas sabiedrības sistēmas struktūras šķēlumus, romieši radīja dažādas problēmas, kuras laika gaitā tika risinātas, tomēr tās nespēja novērst Romas impērijas sabrukumu. Patriciešu, plebeju, vergu, jātnieku, senāta, imperatora u.c. klātbūtnes noteiktā Romas vēstures laikā norādīja uz antīkās pilsētas politisko struktūru un izpratni par pārvaldi, kā arī uz ideoloģiskajām vērtībām, kas saistītas ar cilvēcību, dzimumbūšanu un tautu kopienas attīstību. Neskatoties uz pieļautajām kļūdām un nereti nesaprotamajām, izlaistajām vērtībām, romieši nenoliedzami izveidoja politisko un sociālo pamatu mūsdienu izpratnei par dažādām cilvēku pārstāvētām jomām.
…
