Vislielākā un galvenā koncentrācijas nometne ienaidnieka okupētajā padomju teritorijā bija Salaspils nāves nometne, ko vācu fašisti iekārtoja purvainā apvidū, 18 kilometrus no Rīgas, netālu no Rīgas- Daugavpils šosejas. Nometni sāka būvēt 1941. gada oktobrī. Prāvas grupas šeit ieveda jau 1941./1942. gada ziemā. Tūkstošiem dzīvību samala Salaspils nometnes šausmu dzirnās, darbodamās līdz pat 1944. gada septembrim, kad Padomju Armijas varenie triecieni piespieda fašistus bēgt no Rīgas pievārtes.
Nometni apjoza ar divām kārtām dzeloņstiepļu, uzbūvēja daudz sargtorņu. Visaugstāk- nometnes centrā- slējās daudzstāvu sargtornis ar ložmetējiem. Klajā vietā līdzās nometnes ceļa lokam atradās karātavas, lai ieslodzītie, ko dzina uz darbu un atpakaļ, redzētu pakārtos.
Iesākumā drošības policijas un SD vadītāji Salaspils nometni mēģināja izdēvēt par parastu ‘’darba un pāraudzināšanas’’ nometni, kurā sodu cieš likuma pārkāpēji. Par to vēstīja arī uzraksts uz nometnes vārtiem. Taču, kad šeit ieveda pirmās apcietināto grupas, atklājās, ka Salaspilī iekārtota koncentrācijas nometne politiskajiem ieslodzītajiem. Toreiz tā saucamās Ostlandes vadītāju sarakstē ar Hitlera kanceleju Berlīnē atrodama 1943. gada maijā datēta vēstule, kas to apstiprina: ‘’Ostlandē atrodas Salaspils darba un pāraudzināšanas nometne. Būtībā tā ir koncentrācijas nometne, kas pakļauta drošības policijas komandierim…’’
Arestētajiem bija jādzīvo uz ātru roku saslietās barakās , kurās griestu nemaz nebija.
…
