Viens no vispazīstamākajiem sirreālisma pārstāvjiem 20. gs. - tas ir viss, ko varētu par viņu izlobīt no enciklopēdiju lappusēm. Tukša definīcija, kas nepastāsta pilnīgi neko par viņu. Kas tad spēj pateikt vairāk? Viņš pats!
Pirms ķēros pie šī darba, Dalī apjūsmoju tikai viņa gleznu dēļ. Un ne jau tāpēc, ka es tajos saredzētu filosofiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Starp citu, filosofijas tur nav. Par to var stāstīt mūsdienu mākslas kritiķi, kuros klausoties, rodas pārliecība, ka viņi vienkārši tukši muld. Man vienkārši patīk viņa gleznas-krāsas, formas, utt. Tagad mana interese par šo ekscentrisko būtni ir krietni pieaugusi, jo palasīju viņa dienasgrāmatu, ko nosauc par…”Ģēnija dienasgrāmatu”. Liekas savādi, jo esam paraduši, ka gudri cilvēki, runājot par sevi, izsakās kautrīgi, dikti piezemēti, raksturojot sevi galīgi neitrālu vai arī noliek sevi tik tuvu zemei, ka tārpu spētu skūpstīt. Bet Dalī sevi paceļ augstu gaisā. Varētu saukt, ka viņš ir iedomīgs, augstprātīgs, pašpārliecināts, utt. Jā, iespējams! Bet vai tāpēc viņš pie tā visa vēl nevarētu būt arī ģēnijs?
Šo ļoti spēcīgo vārdu “ģēnijs” varam attaisnot kaut vai ar viņa mākslas darbiem, kas nu jau labu laiku ir atzīti par ģeniāliem. Bet, kā viņš pats saka, ka ģēnija ikdiena ir ģeniāla. Viss, ko dara ģēnijs ir atšķirīgs no tā, ko dara pārējie – viņš guļ, kakā, gremo savādāk, viss, kas piemīt viņam atšķiras no citiem. Ļoti rūpējas par savu izskatu – nekad nenolaidās līdz vienkāršam apģērbam, tam vajadzēja būt dalīniskam. Par savu dzīves galveno tēmu uzskata: Vienīgā atšķirība starp trako un mani ir tā, ka es neesmu traks.”
Bērnībā viņš nekad nebija pratis būt viduvējība – viņš vai nu parādīja sevi kā absolūti trulu, vai mežonīgi gudru. Septiņos gados viņš sāka iet skolā, uz kuru viņu piespieda iet tēvs. Tēvs viņam bija iemācījis alfabētu un to, kā rakstās viņa vārds. Pēc gada viņš šīs lietas bija jau aizmirsis. Skolā viņu mācīja skolotājs Traiters, kurš kataloniski nozīmē “omlete”.
…
