Ar aizvērtām acīm jūti – kaut kas silts pieskaras sejai, patīkami kņudina, modinot tiecas ielīst aiz plakstiņiem... Tu vēl neesi atvēris acis, bet zini, ka tā ir – SAULE!
Nu gluži kā māmuliņa. Tāpēc arī tautasdziesma saka: abas vienu mīļumiņu, abas vienu labumiņu. Bet kas ir Saule latviešiem? Ko viņa debesīs dara?
Saule ir liela saimniece. Tur, augšā, viņai diža sēta trejiem vārtiem. Arī sava ģimene ... Tiesa gan – kas ir Saulītes vīrs, to vairs neviens īsti nevar pasacīt, - cits min Mēnesis, cits – Ausekli ... Saules kāzas bijušas sen , sen (“kad zemīte radījās”), un stāsta, ka tajās notikušas trakas lietas: Pērkons esot dusmās saspēris ozoliņu, kas audzis pie Saulītes sētas vārtiem ...
Galu galā, kā daudzās mūsdienu ģimenēs, Saulīte palikusi viena un viena audzina savas meitas. Viņa ir stingra māmiņa – raugās, lai debesu sētā viss būtu kārtībā, jo no šīs kārtības ir atkarīga arī mūsu dzīve te – uz zemes. Tālab Saule kļūst barga, ja meitas daždien palaižas slinkumā. Bet viņa pati strādā vairāk par visiem pasaulē – nerimst ne dienu, ne nakti, ne ziemu, ne vasaru ritēt pa debesu kalnu, jo bez Saules gaitas nebūtu arī dzīvības. Mūsu senči kā prazdami centušies Saulītei palīdzēt viņas darbā – uzturēt gaismu un siltumu pasaulē.Ziemas saulgrižos vēla un dedzināja bluķi, lai Saulei vieglāk pret vasaru ritēt. Vasaras saulgrižos cēla augstu jāņugunis, lai gaisma, auglība un svētību nesdama, apspīdētu tālus novadus un šajā gada visīsākajā naktī ne mirkli neizzustu gaisma, lai tās pietiktu, dienai pret rudeni dilstot.
Saulīte mams vajdzīga arī tad, kad pie debesīm to neredz. Lai Saule vienmēr būtu klāt, cilvēks izrotāja ar saules zīmēm savu māju, abģērbu, dažādus iedzīves prikšmetus un darbarīkus. Saules zīmi var sastapt visu tautu rakstos. Visbiežāk to attēlo kā apli vai riteni – ratu, jo Saulīte taču allaž rit, arī kā ugunskrustu vai puķei līdzīgu rozeti.
…