Saules vārti

Saulīte, māmuliņa, brauca dienu, brauca nakti. Griezās diži Saules rati no gadiņa gadiņā, no mūžiņa mūžiņā. Saules rati grieztin’ grieza saulgriežu vakarā. No pavasara uz vasaras ,līdz pat rudens un ziemas saulgriežiem. Senie latviešu zemkopji ticēja, ka gads sākas līdz ar pavasara saulgriežu iestāšanos un beidzas laikā, kad Saulīte no mums ir vistālāk- tumšajos ziemas vakaros. Lai gan ziemā mēs Saulīti redzam ļoti reti un tā šķiet nesasniedzami tālu, tā tomēr vienmēr ir ar mums-mūsu sirdīs, tā vienmēr seko līdzi mūsu ikdienas gaitām un darbiem.
Pavasara saulgriežu pirmajā rītā es ieraudzīju saules takas. Saules sudrabotie lielceļi veda no sētas uz sētu, no sirds uz sirdi. Savos zeltainajos ratos ar greznajiem grebumiem Saule bija nolaidusies uz zemes. Trim dzelteniem kumeļiem pa priekšu steidzot, saule izraibinājusi baltās sniega segas un zemnieku dienas darbus. Sāk kust sniegs, upēs iet ledus, un mostas radības. Un tajā pašā rītā ziemcietīgie putniņi nočivina ceriņkrūmā: čir, čir, klāt gan! Šai visā pasaules reibumā, kas liek domai pacelties spārnos un dvēselei piedzimt no jauna gluži kā zaļganam pumpuram koka paspārnē, es tomēr atgriežos... pavasara saulgriežu sākumā: Māras diena met melnu ēnu pāri dzīvībai. Migla un mākoņi aizēno sauli, pagalmos gaudo suņi, pāri visai Latvijai dzirdama vagonu īdēšana. Pa iesarkano vagonu dēlu spraugām cilvēku tūkstoši grib ilgāk paturēt dzimtenes debesis. Māras diena atgādina daudzās deportācijas, nežēlīgo izsūtīšanu uz Sibīriju.

…